Blēra Flerī

Vārds : Blēra

Uzvārds : Flerī

Gadi : 16
Dzimums :Sieviete

Zizlis : Vēl nav.

Tornis : Slīdenis


Izskats : Tumšs un noslēpumains palags krita vēl tālu pār šīs noslēpumainās būtnes pleciem, aizsedzot viņas krāšņos plecus, kurus meitene bija mantojusi no sava diezgan pieticīgā tēva. Mati, kā tumšs un ļauns noslēpumainības plīvurs aizsedza visu gaišo meitenes sejā, augumā un domās. Bet nenoliedzami, mati, bija skaistākā meitenes rota. Tāpat kā viņas dziļās acis. Tās arī bija pilnas kvēles un noslēpumu pilnas. Ilgas, skumjas, iekāre. Šīs acis nav domātas tik acīmredzamām lietām. Vienīgā sejas daļa, kas varēja izteikt meitenes domas un jūtas bija pilnīgās lūpas. Tajās varēja slīgt kaut vai visu dienu. Smiekli un smaids nebija šīs meitenes mīļākā pozīcija. Laikam tāpēc viņai bija tik gluda, zīdaina un pērļaina āda. Smaida krunciņas šajā sejā nebija viesojušās jau sen. Tumsa atspoguļojās šajā dievības sejā. Ja šeit uzrodas smaids, tad tikai tāpēc, ka tam ir kāds ļauns nolūks.

Raksturs : No meitenes kā dūmi no cigaretes plūda noslēpumainība un mūžīgā neapmierinātība. Tā plūda aumaļām caur meitenes kustībām un žestiem, no skatiena un sākot no matu saknēm līdz sīkākajiem matu galiņiem. Blērai nevarētu piespriest balvu kā ''gada draudzīgākajam un mīļākajam cilvēkam''. Meitene bija auksta, ledaina. Viņa neprata mīlēt. Nedaudz egoistiska un savtīga. Mācēja pastāvēt par sevi, aizstāvēt, kad vajadzēja un nolikt kādu pie vietas. Drosmes un neciešamās apņemšanās visu iegūt, uzlabot sev par labu vai pārmācīt kādu meitenei netrūka. Daudzi uzskatīja viņu par lielisku paraugu, par kādu augstāk stāvošu personu, kādu neiegūstamu, kādu no kura labāk izvairīties. Elizabete tam pilnībā piekrita un par to pat nešaubījās. Lepnums kā strāva plūda caur katru viņas šūnu piepildot ķermeni ar degsmi un apņēmību.

Biogrāfija : 15. oktobra naktī, 23.35 kādā vietējā Nicas slimnīcā pirmo reizi iekliedzās kāds tikko piedzimis bērns. Tas raudāja un kliedza tā itkā viņu būtu atsūtījuši uz nokaušanu. Bet tas tā arī jutās. Pasaule bija ierāvusi viņu milzīgā un briesmīgā virpulī, kas draudēja ar milzīgām un neciešamām sāpēm un ciešanām visas dzīves garumā. Mazais caur asaru lāsēm centās izteikt, cik nevēlams tas bija, cik ļoti viņš nevēlas atrasties tur, kur tikko nokļuva. Acis jau bija pavisam apsārtušas un miklas, bet šis bērns bija tik centīgs, ka turpināja kliegt, cik vien skaļi spēja. Vecāki uzmetot ātru un vēsu skatienu sīkajam, lika to aiznest tālāk no sevis. Medmāsiņa bija sašutusi, bet paklausījusi aizveda mazo un atstāja jaunos vecākus vienatnē. Elizabete zināja jau tad, ka nebūs ļoti mīlēta šajā ģimenē.
Pēc kāda laiciņa, kad abas ar māti tika izrakstītas no slimnīcas, viņas devās uz mājām. Māja bija celta nomaļā Nicas nostūrī. Tur, kur bija vairāk vietas šai milzīgajai celtnei. Tā bija mantota jau kādās 3 paaudzēs šajā ģimenē, jo Flerī ģimene bija grezna jau no pašām pirmajām paaudzēm. Mājā bija, apmēram, 13 guļamistabas, kaut gan tajā dzīvoja tikai pieci cilvēki. Par vietas trūkumu nevarēja sūdzēties. Šeit meitene nodzīvoja līdz skolas beigšanai, vēlāk viņa uzreiz tās pameta un dzīvoja uz savu roku.
Blērai bija arī māsa. Džulietta. Viņas tik ļoti atšķīrās, ka varēja jau pat sākt domāt, ka vecākiem ir iedevuši nepareizo bērnu. Bet māsām bija neiedomājami labas attiecības. Māsa, laikam, bija vienīgas cilvēks, kuru Elīza tā pa īstam arī bija mīlējusi. Viņas saprata viena otru un atbalstīja, kad tas bija nepieciešams. Blēra nesaprata savu māsu vienīgi viņas kāzu dienā.Blērai tad bija 16, bet viņas māsai 20. Džulietta apprecēja kādu nepazīstamu amerikāni. Viņš bija par gadiem 10 vecāks, un reizēm 10 nabagāks. Džulietta to sauca par mīlestību, bet Blēra par neiedomājamu stulbumu, prāta aptumšošanos un lielāko kļūdu viņas dzīvē. Lai arī māsa bija Blēras lielākais dārgums, viņa tik un tā sarunāja māsas laimīgākajā dienā tādas lietas, ka šie vārdi nekad nevarēs tapt piedoti. Bet Blēra, lai arī kādu kļūdu būtu pieļāvusi, nekad to tā arī neatzīs, viņa mācēja ļoti labi notēlot, ka viss ir kārtībā.
Par savām burvju spējām viņa zināja jau no agras bērnības. Vecāki izmantoja maģiju ikvienā sadzīves darbā un ārpus darba un vēl visur, kur tik tas bija iespējams. Tāpēc Elīzai tas nelikās nekas tik sevišķs. Viņai tas likās tikpat nepieciešams kā gaiss, kas ieplūst plaušās. Tāpēc meitene necieta vientiešus. Viņa drīzāk viņus nicināja, par to, ka tādi izdzimteņi radās.
Flerī ģimene bija ļoti pārticīga un tā nekad nevarēja sūdzēties par trūkumu. Vectēvs jau kad bija jauns strādāja kādā mistiskā profesijā. Tieši tāpat kā to šobrīd dara Blēras tēvs. blēra neuzdrošinājās jautāt par to, kur viņš strādā. Galvenokārt jau tāpēc, ka viņa nojauta, ka tas bija kaut kas ļoti netīrs. Kāda mafijas organizācija vai kas tamlīdzīgs. Bet Elīzai bija vienalga, galvenais, ka naudiņa nāk un viņai pašai nekur nav jāpiepelnās. It īpaši, tas viņai noder tajā dzīves situācijā, kur viņa aiziet no mājām un dzīvo patstāvīgu dzīvi. Meitene, protams, ir pārāk cēla, lai atrastu darbu un strādātu, tāpēc viņa pārtiek no vecāku naudas. Un pagaidām, tas nav viņu nekādā veidā neapmierinājis. Kad Blēra pabeidza Cūkkārpu, viņa devās iepazīt jaunus horizontus pa visu pasauli. Pagaidām, kad meitenei ir grūtais periods, viņa ir izballējusies, piedzērusies vairākās valstīs ļoti īsā laika sprīdī. Bet viņa visu laiku atkārto tikai vienu ''Live once, go hard!''