Harija Potera Lomu Spēles Forums

Esiet sveicināti manā harija potera RPG forumā !
 
SatursPortalMeklētReģistrētiesIeiet

 

 Tirkīza Rīza

Go down 
AutorsZiņojums
Tikīza

Tikīza

Posts : 1
Knutas : 100
Join date : 20.10.09

Tirkīza Rīza Empty
PostTēma: Tirkīza Rīza   Tirkīza Rīza Icon_minitimeOtrdiena Oktobris 20, 2009 1:49 am

Vārds :Tikīza Merlota Strecīlija

Uzvārds : Rīza

Gadi : 25

Dzimums : sieviete

Zizlis : Bērzs, Vienradža astes spalva, 14


Tornis : -
Profesija : Pareģošanas profesore

Izskats : Viņa nemēdz lūkoties spogulī, lai tīksminātos par dabas dotajām dāvanām. Tikai dažreiz, agrā rītā pamostoties un sakārtojot savu izskatu. Parasti par atspulgu kalpo ūdens virsma. Rasā lūkojoties viņa parasti saskata smalkus, šķietami ļoti viegli salaužamus vaibstus. Ja tā ir gaismas pilna diena, tad bālā ziloņkaula krāsas āda gandrīz vai pārdabiski mirdzēs, vēl daudzkārt sniegbaltāka. Dažreiz pašos vaigu galos iezogas nelūgts, maigs kā zīds sārtums.
Virs enerģiski izliektā zoda paceļas maiga toņa lūpas, nedaudz šaurākas kā parasti pieņemts pēc pasaules skaistuma ideāliem. Tālāk smalkajā sirdsveida sejā vīd diezgan mazs deguns ar ļoti niecīgu tomēr eksistējošu izliekumu, kas profilā skatoties liecina par milzīgu, neaptveramu gara spēku. Laikam visdaiļākais ir acis. Tās ir kā ezera ūdeņi negaisa laikā, tumši zilas, ar pelēcīgu līniju gar zīlītēm, visu gandrīz antikvariātisko dārgumu pavairo gaišbrūnas skropstas. Merlotai pieverot sapņainos plakstiņus, skropstas aizskar vaigus, tik garas tās daba dāvāja šai meitenei bez vienas noteiktas pilsonības. Blondās uzacis ir pabiezas, dažreiz domīgi sarauktas, citreiz piepaceltas. Par inteliģentumu liecina augstā alabastra piere, kuru viegli piesedz gaišas matu skupsnas.
Bērnībā Armonas mati sniedzās līdz vidukļa lejasdaļai, taču tagad ērtību dēļ tikai nedaudz pāri pleciem. Ir grūti noteikt matu toni kopumā, bet vienā vārdāvarētu saukt par tumši blondiem matiem ar pāris gaišbrūnām šķipsnām. Tie ir tik ļoti biezi, ka, sapinot bizē- ko kan Merlota nekad nedarītu- tie sasniegtu krietnas virves resnumu. Pēc auguma būtu grūti atrast trauslāku būtni. Dažreiz viņa šķiet par pārāk tieva, taču vienmēr ļoti gracioza un dabīgi eleganta. Ar slaikiem pirkstiem un mazām pēdām, sīciņa kā meža elfs. Klusiem soļiem kā kaķim, un ciešu skatienu kā pūcei. Tādas būtu Merlotas portrets ūdens atspulgā.
[Tēla apģērbs:] gaiši zlilas vai baltas laivinās, brīvi krītoši svārki vai zilganas auduma bikses, varavīkšņu krāsas krekls vai balts svīteris un virsū violeta auduma veste

Raksturs : Sevi viņa labprāt sauc par klusu būtni. Ja sauc. Jo to mēs zināt nevaram, varbūt mūsu domas ir tikai mirāža. Lai nu kā, Strelīcija vispirms noklausīsies otra teiktu, pārdomās simts reižu, tad varbūt atbildēs. Un būs jau savā prātā izdomājusi pareizo attieksmi pret šo cilvēku. Viņa mīl vienatni vairāk par sevi pašu, tomēr cilvēki līp klāt šai meitenei visur, kur tā iet. Viņa katra priekšā nomaina citu masku, pārmaina savu seju. Tikai paši, paši patiesākie draugi, viņas tiešie dvēseļu radinieki var atklāt trauslo, ievainojamo būtni, kura ir pārcietusi pārāk daudz tik īsā mūžā.
Retās reizēs viņu nodos sabrukums, nāvīga dusmu žults un īslaicīgs vājums. četrpatsmitgadīgam cilvēkam nekad nevajadzētu pārciest kaut ko tādu pat nezinot, kas ir viņa vecāki. Ja Merlota nebūtu ārkārtīgi dzīvesgudra un pacietīga, tad droši vien sajuktu prātā.
Viņa ir tas klusais ūdens, kurš slepenībā lauzīs ceļu uz augšu, uz varu un spēku. Tik ļoti gudriem, arī viltīgiem cilvēkiem nevajadzētu atrasties uz šīs necilās zemes. Bet, nepārprotiet, viņai nepatīk mācības un zubrīšanās kā tāda. Tā ir mākslas literatūra, kas pie zemes šaista šo pārdabisko, sirreālo būtni.
Tāpēc, ielaužoties ar viņu sarunā, ir jābūt piesardzīgam. Jo tu pats neapzināti vari kļūt par kārtējo nezinīti viņas acīs.
Jā, jo gudrāks cilvēks ir, jo smagāka dzīve. Un tā būs vienmēr.


Biogrāfija : Pirms dievdesmit pieciem gadiem Vidusjūras lielākās salas Sicīlijas pilsētas Palermo tirgū atrada pamestu bērnu. Starp saplēstiem stikliem un veca ēdiena paliekām, starp mandeļu grēdām un iepuvušām zivīm, starp saspaidītām olīvām un pazudušām mantām. Zīdainis bija ievīstīts netīrā, pelnpelēkā drēbes gabalā, vienīgajā tam oficiāli piederošajā lietā. Iespējams, ka radību būtu piemeklējis tāds pats liktenis kā gadatirgus preces, kurām beidzies lietošanas termiņš, ja vien kluso kunkstēšanu nebūtu izdzirdējis tuvējais vīndaris, kurš bērnu nolēma paturēt, jo viņa sievai tādu nevarēja būt.
Labi, labi. Tas bija skarbās realitātes pieskāriens un neliels ievads. Tātad. Tirgū atrastais bērns izraisīja lielu apgabala skandālu. Cilvēktiesību aizstāvji izmisīgi meklēja vecākus, kuri ļaunprātīgi bija atstājuši savu atvasi tik šaušalīgai iznīcībai. Tajā dienā visi, gan pircēji, gan pārdevēji, pat vienkārši skatītāji tika aicināti izklāstīt savām acīm redzēto, tomēr divus bērna, kurš izrādījās meitenīte, radītājus atrast neizdevās. Runāja, ka tie abi bija iebraucēji, jo meitene varēja lepoties ar itāļiem netipisko ziļoņkaula ādas krāsu. Tomēr, kā jau visi tāda veida gadījumi, arī šis pieklusa un tika aizmirsts pavisam.
Mazā tika ņemta Julio un Perditas apgādībā. Viņu guldīja mazā, pie sijas piekārtā šūpulī, baroja ar vislabākajām tirgus precēm. Jau savos pirmajos mēnešos meitene bija izjutusi cilvēku dažādos raksturus, katru sīkāko niansi. Vīndara sieva, kura strādāja par māla trauku pārdevēju, vienmēr ņēma bērnu sev līdzi tirgus burzmā, jo vīrs reti atradās pilsētā, un viņu māja bija reizē kā dzīvojamā, tā veikals. Tas bija kā nemitīgs prieka un bēdu riņķis. Šajā vietā viņa bija bijusi tik tuvu nāvei, šeit arī vadīja samērā laimīgas dienas. Likteņa ironija, tā to var dēvēt.
Pirmais gads noritēja visvieglāk, jo Julio un Perdita paši audzināja šo bērnu, tātad paši mācīja tam savus uzskatus un raksturu. Dīvainākais, ka viņi nespēja izvēlēties piemērotu vārdu. Tas noteikti nedrīkstēja būt tipisks, jo itāļu pāra paziņas vienā laidā apgalvoja, ka meitene visdrīzāk varētu būt angliete vai francūziete. Tāpēc viņi iedeva izslavētā vīna vārdu, jo to pazina vislabāk, un bija vīna darītāju ģimene.
Merlota auga strauji un veselīgi. Viņa bija pats zinātkārākais bērns, kādu vien var iztēloties. Kamēr audžumāte strādāja pilnas slodzes darbu, viņa jau septiņu gadu vecumā devās uz pilsētas lielāko bibliotēku. Blondie mati, gaišā āda un tumšzilas jūras krāsas acis darīja savu, cilvēki smaidīja viņu satiekot, centās uzsākt sarunu, dāvāja saldumus un aicināja ciemos. Merlo reti kad runāja, bet tad teica vecumam netipiskas, gudras frāzes. Lielākoties jau tā lielās, sapņainās acis papletās vēl plašāk, kad ļaudis runāja, bet pēc katra izteiktā vārda viņa redzēja cilvēka īpašības, pat tādas, kuras visi vēlētos noslēpt. Un tas tikai dēļ spējas ieklausīties un kaismīgas grāmatu lasīšanas.
Laikā, kad viņa neatradās bibliotēkā, tad bija pie Julio, jo tas viņai patika daudz vairāk nekā mūžam aizņemtā sieva. Nepārprotiet, Merlotai viņš tiešām tikai patika.Viņi nemīlēja Merlo, viņa nemīlēja viņus. Tā bija drīzāk lietišķa draudzība, jo pāris nekad šo meiteni nebūtu izvēlējies bērnunamā.Tātad, ārpus tirgus drūzmas un bibliotēkas vēl bija pazīstama arī audžutēva vīna darītava un vīnogu lauki. Nez cik stundas viņa spēja stāvēt starp saules apspīdētajām ogām, smaidīt un palīdzēt darbā. Tā kā Julio darba vietā atradās nosaukumam atbilstoši daudz vīna pudeļu, meitenei agrā mazotnē attīstījās šī dzirkstošā dzēriena garšas izjūta. Protams, mutē paņemto malku viņa nenorija, gluži kā smalkās vīna degustācijās.
Tomēr Sicīlijas saule un neizglītotība Merlotu dzina izmisumā. Viņa gribēja izaugsmi. Bet ģimene nespēja viņai nodrošināt pietiekami labu skolu. Rakstīt un lasīt nācās apgūt pašai un ar nelielu audžuvecāku palīdzību, bet tas bija ļoti maz no tā, ko viņa vēlējāš uzzināt. Tikai desmit gados Merlo vēlējās pamest šo salu, šo valsti. Tā nebija viņas dzimtene, un Julio nespēja atbildēt uz jautājumiem par īstajiem vecākiem. Šī vēlme kveldināja viņas sirdi kā verdoša lava.
Vēl viena nelaime satrieca nelielo, no tik dažādiem cilvēkiem saliedēto ģimeni. Julio nomira tur pat, kur kādreiz bija vajadzējis savu dzīvību atdot Merlotai, viņš tā arī vairs neatmodās no negaidītās sirdstriekas. Cilvēki nedaudz arī sēroja, bet visi, izņemot desmit gadus veco meiteni, vēlējās iegūt testamentā norādīto vīnaudzētavu un necilo māju. Pēc tiesas un taisnības viss pienācās sievai, bet viņa atteicās sakot, ka Merlo ir nākamā mantotāja, piemērotāka tik atbildīgam darbam, un, kad viņa izaugs, tad varēs atsākt pārtraukto saimniecības darbu. It kā viņai pašai nebūtu tiesības izteikt savu viedokli. Un, diemžēl, nebija jau arī.
Šajā juceklīgajā miršanas un bēru padarīšanā notika brīnums. Perdita atklāja, ka gaida no nelaiķa vīra bērnu, turklāt ir jau otrajā mēnesī. Ar vieglām bailēm Merlota saprata, ko tas nozīmē. Atlikušie sešarpus mēneši pagāja izdarot visus pārdošanas un parādu kārtošanas smagos darbus. Līdz piedzima bērns, kuram, teorētiski, nevajadzēja rasties. Aleksandrs. Kāpēc, kāpēc gan tas tik ļoti izšķīra Merlotas likteni? Viņai vajadzēja justies laimīgie par dzīves sagādāto audžubrāli. Bet līdz ar to visi mantojamie īpašumi pārgāja viņa rokās. Arī par to Merlota neuztraucās. Tikai, Perditai tagad nebija iemesla lieki uzturēt meiteni, nelūgtu ciemiņu pie savas mājas galda, lieku muti, kuru barot. Bet Merlo netaisījās atļaut, ka viņu padzen kā suni. Nē.
Nācās īstenot jau sen domāto bēgšanu. Pilsētā dzīvoja kāds austrietis, kurš pēc ilgiem gadiem gribēja atgriezties savās mājās, Vīnē. Viņš brauca uz Austriju pēc dažām dienām. Merlo pavisam viegli, bez lieku vārdu palīdzības izskaidroja viņam savu likteni, un drīz ceļā uz jaunu valsti devās divi no Sicīlijas nogurušie.
Neizzinātās vietas sauktin sauca, zināšanas un patiesas dvēseles šeit bija daudz vairāk. Meitene palika dzīvot kopā ar veco vīrieti, kurš spēja viņai nodrošināt mācības ļoti labā skolā. Merlota ar milzīgu dedzību mācījās, jo tas viņai netika dots ļoti ilgi. Vislielākais devums bija dzīves gudrums, ne tas, kas tiek iekalts galvā. Vīnē viņa atrada sev tuvas dvēseles, tādus, kuri spēja saprasties pat bez vārdu palīdzības. Tie bija meitenei devuši vēl vienu vārdu. Strelīcija. Jo viņa bija strelīcija starp rozēm, baltais zvirbulis starp cilvēkiem. Tikai dažreiz laimīgo dzīvi nomāca tas, ka viņai nebija pagātnes. Nebija vecāku. Nebija ciltskoka un vienas konkrētas tautības.
Vecais vīrietis bija ļoti tuvs draugs augstas kārtas angļu aristokrātam. Viņš vienmēr lielījās anglim ar savas audzināmās gudro galvu, skaistumu un dziļo domāšanu. Tādā veidā Merlota tika iepazīstināta ar augstāko sabiedrību, kaut gan pret pašas gribu. Viņai šī izlepušo bagātnieku saime bija sveša, tā nelīdzinājās viņas vidējā slāņa draugiem. Tomēr par prieku sirmajam austrietim, kurš viņu izglāba no mokām, Merlo piecieta gājienus uz lielo pilij līdzīgo ēku, ļāva sevi saģērbt karaliski, dejoja valsi ar elegantiem, jauniem puišiem, malkoja dārgu franču vīnu.
Tikai sešpadsmit gados viņa tika solīta par kāda pārbagāta kunga dēla iemīļoto, vēlāk- sievu. Tas bija par daudz, turklāt šo cilvēku viņa nicināja. Bija laiks atstāt Austriju. Jo viņas dzīvesvieta vienmēr bija, ir un būs visa pasaule.
Turklā, Merlota bija atklājusi, cik ļoti atšķiras no citiem. Viņa bija ragana. Spējīga burt, dažreiz arī netīši. Tātad, tam, ka viņa spēja izprast cilvēku raksturus tikai no runas veida vien, bija kāds pamats. Īpaša un ar skumju likteni.
Tagat viņa ir atvērta jaunajam darbam.
Atpakaļ uz augšu Go down
 
Tirkīza Rīza
Atpakaļ uz augšu 
Lapa 1 no 1

Permissions in this forum:Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā
Harija Potera Lomu Spēles Forums :: Tēla izveide :: Izveido savu tēlu šeit !-
Pāriet uz: